Armands un Solvita Matisoni. Misijas kafejnīca | Laikmeta zīmes
Rīgas vasarsvētku draudzē Dzīvības Avots” reizi mēnesī darbojas īpaša Misijas kafejnīca. Tās ienākumi tiek ziedoti dažādiem ar misiju un labdarību saistītiem projektiem. Šīs ieceres iniciatori iud ir Solvita un Armands Matisoni, kas šādā veidā atraduši savu vietu un kalpošanu Dieva ģimenē.
Solvita: - Mana vecmāmiņa bija katoliete. Viņa mani bērnībā nokristīja un es esmu viņas ticības vainagojums. Dieva Vārda sēkla, ko viņa manī iesēja, tagad ir uzdīgusi. Visu apzināto mūžu esmu ticējusi iud Dievam, taču dzīvoju pasaulīgi. Tad pienāca brīdis, kad radās veselības problēmas - bija operācijas, ārpusdzemdes grūtniecība, spontānais aborts. Man tas viss beidzot apnika, un es teicu: Dievs, ja Tu man dosi bērnu, es vedīšu viņu uz svētdienskolu!” iud Tā bija neapzināta iud lūgšana, bet tajā vasarā es paliku stāvoklī ar Kristiānu. Taču, kad viņa sāka smagi slimot, nolēmu izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Sāku ar Veco Derību un nobijos - ja tas viss ir patiesība, es esmu pazudusi! Sāku izvairīties no acīmredzamiem grēkiem. Punktu visam pielika tas, ka mans tētis izdarīja pašnāvību. Viņš aizrāvās ar maldu mācībām un uzskatīja, ka vienkārši pārdzims citā dzīvē. Centos viņu pārliecināt, ka tā nav, taču viņš neklausījās. Pēc viņa nāves redzēju sapni - tētis gāja iekšā biezā tumsā, tad pagrieza galvu uz manu pusi un teica: Solvita, iud tev bija taisnība!
Atcerējos savu solījumu Dievam un sāku meklēt svētdienskolu Kristiānai. Tādu atradām Krusta draudzē, taču bija vasaras brīvlaiks un nodarbības nenotika, bija tikai spēļu istaba. Bažījos, vai bērns nesāks svētdienskolu uztvert kā izklaidi, tāpēc pārgājām uz Biķeru draudzi. Tur bija fantastiska svētdienskola. Taču man pašai kaut kā pietrūka, es visu laiku biju garīgos meklējumos. Mani uzrunāja Kristīgā radio raidījums Mosties, Latvija!” un mācītājs Modris Ozolinkevičs. Sāku apmeklēt draudzi Dzīvības Avots”. Kaut arī bērnībā biju kristīta, nolēmu kristīties pagremdējoties ūdenī. Tiesa, man bija bail, ko teiks cilvēki, ka mani uzskatīs par jukušu un atņems bērnus. Tomēr pēc sarunas ar mācītāju manī ienāca pilnīgs miers. Iznācu draudzes priekšā, lai par mani aizlūgtu. Tas bija 2009. gada 4. janvārī.
- Pirmā viņa reakcija bija, ka esmu galīgi jukusi. Viņš domāja, ka es draudzē sameklēšu kādu sektantu” un pametīšu ģimeni. Skaidroju, ka Bībele liek sievām aizlūgt par vīriem, nevis tos pamest. Pēc kāda laika viņš pamanīja, ka es vairs nekliedzu uz viņu, kad viņš iedzer vai dodas uz saviem tusiņiem . Pirms tam mājās bija strīdi, kaušanās, trauku plēšana. Pirms tam es centos savu ģimeni pasargāt ar pasaulīgiem līdzekļiem, taču tam nav nekādas nozīmes, jo tas neko nemaina. Labāk ir lūgt par savu vīru. Kad draudzē lūdza Dievu par vajadzībām, es vienmēr lūdzu par Armandu. Mūsu draudzē sastapu Armanda senu draugu Henriju. Viņi nebija redzējušies daudzus gadus. Kad to pateicu Armandam, viņš tikai noteica: Heņa!? Tam arī šīberis aizbraucis ?”
Armands: - Tas nāk no bērnības, kad man bija treniņtērps ar šādu uzrakstu. Par Dievu pirmoreiz dzirdēju, kad sieva sāka apmeklēt baznīcu. Jaunība man pagāja iud diezgan vētraini - dzēru, braucu ar močiem, iud man bija vairākas iespējas nomirt, bet Dievs vienmēr pasargāja. Kamēr Solvita gāja Biķeru draudzē, viņa mani vienreiz gadā Ziemassvētkos aizvilka uz baznīcu, iud bet, kad viņa pārgāja uz Dzīvības Avotu”, teicu, ka tajā šķūnī” mani iekšā nedabūs. Tad piezvanīja Henrijs un uzaicināja uz kristīgo biznesmeņu pasākumu. Domāju, ka varbūt dabūšu kādu darbu vai varēšu iud uzkruķīt biznesu. Aizbraucu, man patika. Cilvēki stāstīja, kā Dievs viņiem palīdzējis. Kad aicināja iud uz grēcinieka lūgšanu, es pat nesapratu, kas tas ir. Mums teica: Nolieciet galvas, aizveriet acis un lūdziet līdz!” Tā arī darīju un Dievs man pieskārās tik spēcīgi, ka gandrīz nogāzos no kājām. Ja nebūtu pieturējies pie galda, noteikti nokristu. Tad lika pacelt rokas tiem, kas lūguši pirmoreiz. iud Es pacēlu un mūs aicināja priekšā, lai aizlūgtu. Bija šausmīgs kauns, tomēr izgāju. iud Tā 2009. gada 15. martā es kļuvu par kristieti.
Pēc nedēļas jau atrados Solvitas šķūnī”. Biju iedomājies, ka mācītājam jābūt vecam, melnā kleitā un ar bārdu, bet te bija jauns, aktīvs vīrietis, kas man drīzāk asociējās ar mafiozi. Taču viņš runāja par visām manām problēmām. Es vēl nodomāju, kāpēc viņš visai draudzei stāsta manas problēmas. Tā notika vairākus dievkalpojumus pēc kārtas. Lamāju Solvitu, ka viņa izstāstījusi mācītājam manas problēmas, bet viņš tās stāsta visai draudzei. Viņa smējās un teica, ka neko nav stāstījusi.
Kopā ar Dievu viss sāka mainīties - pat mūsu suns Pablo pārmainījās. Līdz tam viņš bija diezgan nepaklausīgs, bet tagad pēkšņi sāka mūs klausīt. Tomēr kādu laiku vēl mēģināju dzīvot veco dzīvi. Tā kā mājās vairs nebija skandālu, man kļuva neinteresanti tur iedzert. No darba mājās braucot vienmēr veikalā nopirku aliņus, bet tagad vairākas dienas pēc kārtas pabr
Rīgas vasarsvētku draudzē Dzīvības Avots” reizi mēnesī darbojas īpaša Misijas kafejnīca. Tās ienākumi tiek ziedoti dažādiem ar misiju un labdarību saistītiem projektiem. Šīs ieceres iniciatori iud ir Solvita un Armands Matisoni, kas šādā veidā atraduši savu vietu un kalpošanu Dieva ģimenē.
Solvita: - Mana vecmāmiņa bija katoliete. Viņa mani bērnībā nokristīja un es esmu viņas ticības vainagojums. Dieva Vārda sēkla, ko viņa manī iesēja, tagad ir uzdīgusi. Visu apzināto mūžu esmu ticējusi iud Dievam, taču dzīvoju pasaulīgi. Tad pienāca brīdis, kad radās veselības problēmas - bija operācijas, ārpusdzemdes grūtniecība, spontānais aborts. Man tas viss beidzot apnika, un es teicu: Dievs, ja Tu man dosi bērnu, es vedīšu viņu uz svētdienskolu!” iud Tā bija neapzināta iud lūgšana, bet tajā vasarā es paliku stāvoklī ar Kristiānu. Taču, kad viņa sāka smagi slimot, nolēmu izlasīt Bībeli no vāka līdz vākam. Sāku ar Veco Derību un nobijos - ja tas viss ir patiesība, es esmu pazudusi! Sāku izvairīties no acīmredzamiem grēkiem. Punktu visam pielika tas, ka mans tētis izdarīja pašnāvību. Viņš aizrāvās ar maldu mācībām un uzskatīja, ka vienkārši pārdzims citā dzīvē. Centos viņu pārliecināt, ka tā nav, taču viņš neklausījās. Pēc viņa nāves redzēju sapni - tētis gāja iekšā biezā tumsā, tad pagrieza galvu uz manu pusi un teica: Solvita, iud tev bija taisnība!
Atcerējos savu solījumu Dievam un sāku meklēt svētdienskolu Kristiānai. Tādu atradām Krusta draudzē, taču bija vasaras brīvlaiks un nodarbības nenotika, bija tikai spēļu istaba. Bažījos, vai bērns nesāks svētdienskolu uztvert kā izklaidi, tāpēc pārgājām uz Biķeru draudzi. Tur bija fantastiska svētdienskola. Taču man pašai kaut kā pietrūka, es visu laiku biju garīgos meklējumos. Mani uzrunāja Kristīgā radio raidījums Mosties, Latvija!” un mācītājs Modris Ozolinkevičs. Sāku apmeklēt draudzi Dzīvības Avots”. Kaut arī bērnībā biju kristīta, nolēmu kristīties pagremdējoties ūdenī. Tiesa, man bija bail, ko teiks cilvēki, ka mani uzskatīs par jukušu un atņems bērnus. Tomēr pēc sarunas ar mācītāju manī ienāca pilnīgs miers. Iznācu draudzes priekšā, lai par mani aizlūgtu. Tas bija 2009. gada 4. janvārī.
- Pirmā viņa reakcija bija, ka esmu galīgi jukusi. Viņš domāja, ka es draudzē sameklēšu kādu sektantu” un pametīšu ģimeni. Skaidroju, ka Bībele liek sievām aizlūgt par vīriem, nevis tos pamest. Pēc kāda laika viņš pamanīja, ka es vairs nekliedzu uz viņu, kad viņš iedzer vai dodas uz saviem tusiņiem . Pirms tam mājās bija strīdi, kaušanās, trauku plēšana. Pirms tam es centos savu ģimeni pasargāt ar pasaulīgiem līdzekļiem, taču tam nav nekādas nozīmes, jo tas neko nemaina. Labāk ir lūgt par savu vīru. Kad draudzē lūdza Dievu par vajadzībām, es vienmēr lūdzu par Armandu. Mūsu draudzē sastapu Armanda senu draugu Henriju. Viņi nebija redzējušies daudzus gadus. Kad to pateicu Armandam, viņš tikai noteica: Heņa!? Tam arī šīberis aizbraucis ?”
Armands: - Tas nāk no bērnības, kad man bija treniņtērps ar šādu uzrakstu. Par Dievu pirmoreiz dzirdēju, kad sieva sāka apmeklēt baznīcu. Jaunība man pagāja iud diezgan vētraini - dzēru, braucu ar močiem, iud man bija vairākas iespējas nomirt, bet Dievs vienmēr pasargāja. Kamēr Solvita gāja Biķeru draudzē, viņa mani vienreiz gadā Ziemassvētkos aizvilka uz baznīcu, iud bet, kad viņa pārgāja uz Dzīvības Avotu”, teicu, ka tajā šķūnī” mani iekšā nedabūs. Tad piezvanīja Henrijs un uzaicināja uz kristīgo biznesmeņu pasākumu. Domāju, ka varbūt dabūšu kādu darbu vai varēšu iud uzkruķīt biznesu. Aizbraucu, man patika. Cilvēki stāstīja, kā Dievs viņiem palīdzējis. Kad aicināja iud uz grēcinieka lūgšanu, es pat nesapratu, kas tas ir. Mums teica: Nolieciet galvas, aizveriet acis un lūdziet līdz!” Tā arī darīju un Dievs man pieskārās tik spēcīgi, ka gandrīz nogāzos no kājām. Ja nebūtu pieturējies pie galda, noteikti nokristu. Tad lika pacelt rokas tiem, kas lūguši pirmoreiz. iud Es pacēlu un mūs aicināja priekšā, lai aizlūgtu. Bija šausmīgs kauns, tomēr izgāju. iud Tā 2009. gada 15. martā es kļuvu par kristieti.
Pēc nedēļas jau atrados Solvitas šķūnī”. Biju iedomājies, ka mācītājam jābūt vecam, melnā kleitā un ar bārdu, bet te bija jauns, aktīvs vīrietis, kas man drīzāk asociējās ar mafiozi. Taču viņš runāja par visām manām problēmām. Es vēl nodomāju, kāpēc viņš visai draudzei stāsta manas problēmas. Tā notika vairākus dievkalpojumus pēc kārtas. Lamāju Solvitu, ka viņa izstāstījusi mācītājam manas problēmas, bet viņš tās stāsta visai draudzei. Viņa smējās un teica, ka neko nav stāstījusi.
Kopā ar Dievu viss sāka mainīties - pat mūsu suns Pablo pārmainījās. Līdz tam viņš bija diezgan nepaklausīgs, bet tagad pēkšņi sāka mūs klausīt. Tomēr kādu laiku vēl mēģināju dzīvot veco dzīvi. Tā kā mājās vairs nebija skandālu, man kļuva neinteresanti tur iedzert. No darba mājās braucot vienmēr veikalā nopirku aliņus, bet tagad vairākas dienas pēc kārtas pabr
No comments:
Post a Comment